Just took a small break from blogging. I needed one after hardest decision in my life – to put my cat asleep… forever. She had stomach tumour. We tried a lot of different treatments, nothing worked, she just got weaker and weaker. Still came a day, when I needed to say her goodbye forever. Brain tells me that was right decision, but the heart still doesn’t want to accept it.
And I feel that part of my blogging routine is missing. My cat was my little assistant. These behind the scenes pictures show exactly how it looked.
Sen šeit nekas nav rakstīts… tas tādēļ, ka pēdējās nedēļas man nebija no vieglākajām, nācās pieņemt smagāko lēmumu mūžā – iemidzināt savu mīļoto kaķenīti. Sākot jau ar pagājušā gada rudeni, parādoties pirmajiem simptomiem, cīnījāmies ar slimību, bet audzējs kuņģī, neskatoties uz visiem mūsu pūliņiem, tikai progresēja. Līdz pienāca diena, kad sapratu, ka jāatvadās uz visiem laikiem. Lai gan prāts saka, kā tā bija pareizākā rīcība, sirdij to pieņemt ir daudz grūtāk.
Un piesēžoties pie bloga, ir sajūta, ka kaut kā trūkst. Mana kaķenīte bija mana mazā asistente. Tieši tā arī viss blogošanas process izskatījās, kā šajās pāris bildēs.
We always worked together. She was watching me while I sketched some ideas, trying to get into the photos while I took pictures and laying in my lap while I wrote blog posts.
After all these years, I felt that my blog won’t be complete without this post. Just wanted to say her thanks that she was my blogging buddy, and I know that we will meet someday somewhere. That was nice 16 years together. 🙂 Feklusha, you will always have special place in my heart! ♥
Viņa vienmēr bija man blakus. Vai nu asistēja man ideju skicēšanas procesā, vai centās iespraukties starp fotografējamo roku un kameru fotografēšanas procesā, vai guļot klēpī un skaļi murrājot, palīdzēja rakstīt ierakstus blogam.
Pēc visiem šiem kopā pavadītājiem gadiem jutu, ka blogs nebūtu pilnīgs bez šī atvadu ieraksta. Paldies manam mazajam blogging buddy, zinu, ka tiksimies atkal kaut kur kaut kad… kādā citā pasaulē, kādā citā dzīvē. Šie bija jauki kopā pavadīti 16 gadi. 🙂 Feklušik, tev vienmēr būs īpaša vieta manā sirdī! ♥
Sirds lūzt lasot.. ir tik žēl, bet viņas aura vienmēr dzīvos mājās, un to es secināju pēc tam, kad man kaķītis nomira pirms 2 gadiem.
Dzīvnieki ir mūsu dvēseles draugi, tāpēc laikam tik ļoti sāp to zaudēšana, bet skaistās bildes ar viņas klātbūtni vienmēr paliks kā atgādinājums par laimīgām dienām un skaistiem notikumiem.
Paldies, Zanda! Tā arī ir. Joprojām šķiet, ka viņa tepat kaut kur ir un… paliks ar mani vienmēr.